Cart 0
Ir brīži, kas neiederas ikdienas loģikā. Tie nenotiek skaļi, tos nevar izskaidrot ar faktiem, un tomēr — tie paliek mūsos uz visu mūžu.
Mūsu ģimenei tāds brīdis notika Lapzemē.
Tikšanās, kas nebija tikai tikšanās
Mēs devāmies satikt Santa Klausu jeb Ziemassvētku vecīti.
Jā, apzinoties, ka tas ir organizēts.
Jā, zinot, ka aiz šī stāsta stāv cilvēki, sistēma un pieredze.
Un tomēr…
Kad durvis atvērās, viss, ko prāts bija sagatavojis, atkāpās.
Ienāca nevis tēls, bet klātbūtne.
Santa zināja vārdus.
Zināja, ka Madarai ir dzimšanas diena.
Uzrunāja bērnus tā, it kā pasaule tajā brīdī sastāvētu tikai no viņiem.
Un tajā mirklī notika kas ļoti trausls un ļoti īsts.
Divas meitas — divas ticības
Matildei ir 3 gadi.
Viņa tic.
Vienkārši, pilnīgi, bez nosacījumiem.
Viņas pasaule vēl ir vieta, kur brīnumi notiek paši no sevis.
Madarai ir 10.
Vecums, kurā ticība jau sāk klusēt.
Kur prāts saka: “Varbūt tas vairs nav domāts man.”
Un tomēr — tajā dienā viņa noticēja atkal.
Ne tāpēc, ka kāds viņu apmānīja.
Bet tāpēc, ka viņa gribēja.
Un tas ir daudz spēcīgāk.
Par ko patiesībā ir Santa
Santa nav jautājums par to, vai viņš eksistē fiziski.
Santa ir:
- sajūta, ka tevi redz,
- drošība ticēt,
- atļauja neanalizēt,
- brīdis, kad sirds ir priekšā prātam.
Bērniem Santa ir realitāte.
Pieaugušajiem — atgādinājums.
Atgādinājums par laiku, kad ticēt bija droši.
Kāpēc es raudāju
Es raudāju nevis par Ziemassvētku vecīti.
Es raudāju par saviem bērniem.
Par to, cik ātri viņi aug.
Par to, cik reti pasaule apstājas.
Un par to, ka tajā brīdī:
- es neko nesalauzu,
- neko nepaskaidroju,
- neko nepārvērtu par ironiju.
Es vienkārši biju mamma.
Un tas bija pietiekami.
Patiesība, ko gribu nodot tālāk
Santa var būt vairāki cilvēki.
Vieta var būt uzbūvēta.
Stāsts — kopts.
Bet emocijas nav iestudētas.
Atmiņas nav mākslīgas.
Ja bērns tic — tas ir īsts.
Ja pieaugušais atceras, kā ir ticēt — tas ir īsts.
Un, ja uz brīdi pasaule kļūst gaišāka —
varbūt ar to arī pietiek.
Noslēgumā
Šis nav stāsts par Lapzemi.
Tas ir stāsts par ticību.
Par ticību labajam.
Par ticību bērnībai.
Par ticību tam, ka dažreiz nav jāzina — pietiek just.
Un, ja kādreiz šaubīsies, vai tas bija pa īstam…
atceries savas asaras un sajūtas, ko piedzīvo šajos brīžos.
Tās nemelo.
Pēcvārds tiem, kas lasa šo stāstu
Ja Tu šo lasi kā vecāks, iespējams, arī Tev ir bijis brīdis, kad prāts grib visu izskaidrot, bet sirds lūdz paklusēt.
Šis ir maigs atgādinājums:
- ne visu vajag atmaskot,
- ne visu vajag saprast,
- ne visu vajag pasargāt no ticības.
Dažreiz lielākā dāvana, ko varam dot saviem bērniem —
ir atļauja ticēt, kamēr viņi to vēl var.
Un reizēm — arī atļauja sev pašiem noticēt vēlreiz.
Ja šis stāsts Tevi aizkustināja, tad Ziemassvētku vecītis jau ir izdarījis savu darbu.
Novēlu ari Tev piepildīt šo bērnības sapni.
🤍